Kultūras mantojuma aizsardzība nav stāsts par akmeņiem, rotājumiem, krāsām, formām, gleznojumiem, būvēm. Kultūras mantojums ir stāsts par mums, atmiņu, vērtībām, cilvēka dzīves kvalitāti. Šo stāstu nevar risināt un attīstīt bez attiecībām, sadarbības!

Laiks ir mainījies! Šodien, izmantojot mūsdienu tehnoloģijas, cilvēki spēj paši visefektīvākajā veidā uzrunāt visplašāko sabiedrību, paužot personīgo pieredzi, izjūtas un pārdzīvojumus, bet būtiskākais – katrai auditorijai pasniedzot individuālu skatījumu. Mums uzticētajā, sarežģītajā, bet skaistajā nozarē nav vajadzīga standartizēta pieeja un vienādošana, bet visdažādāko mantojuma vērtību izcelšana caur personīgo prizmu. Mantojuma saglabāšanas sistēmai jāveicina dažādību!

Vecā pieeja nav bijusi slikta, bet, mainoties apstākļiem, savas iespējas ir izsmēlusi! Turpinot ierasto kārtību kultūras pieminekļu aizsardzība noslīks birokrātijā, pazaudējot mantojuma saglabāšanas mērķi un jēgu. Būs dokuments, birokratizēta kārtība, datubāze vai programma, bet pazudīs substance – pats piemineklis. Pēc iespējas ātrāk jāuzsāk kultūras pieminekļu aizsardzības sistēmas darba pārkārtošana, vēl vairāk orientējoties uz konsultācijām, padomiem, labas prakses piemēriem, informācijas pieejamību un plašu sabiedrības iesaisti. Sabiedrībā jāsekmē tāda izpratne, ka vispirms mīlam un kopjam tuvāko mantojumu – savas ģimenes, dzīves un darba vietas, kļūstam par to sargātājiem un pat restauratoriem, ieinteresēti, pacietīgi un uzmanīgi izceļot no pamestības sev svarīgas liecības un iedodot tām jaunu mūžu. Tas nozīmē aktīvi komunicēt ar sabiedrību ne tikai par sarakstos iekļautiem kultūras pieminekļiem.